Jomsom Lidosta Nepālā

Pirmajā Nepālas apmaklējuma reizē 2006. gada janvārī, kad biju tur devies līdzi Latvijas un Krievijas paraplanieristu grupai, nebija strikti noteikta plāna ko darīt Nepālā, tikai aptuvenas skices. Zināju, ka būšu Pokharā un zināju, ka gribu aizstaigāt līdz Muktinath. Tas nozīmē, ka jālido iekšā Kali Gandaki ielejā uz Jomsom [izrunā: Džamsang] un tālāk ar kājām jādodas Kagbeni un Muktinath virzienā. Uz Jomsom var aizlidot tikai no otrās lielākās Nepālas pilsētas – Pokhara.

Iepriekšējā pēcpusdienā iegāju kādā no neskaitāmajām būdiņām ar uzrakstu “Trekking Agency” pretim viesnīcai un, jā, puiši bija gatavi pārdot arī sniega leopardu, ja būtu tāda vēlme. Kā jau Nepālā notiek. Bet Nepālā notiek viss un viss notiek vienkārši – atstāju čaļiem kādus 60 dolārus un vakarpusē saņēmu savu biļeti lidojumam uz Jomsom. Biļetes cena ir 54 ASV dolāri plus 5 dolāri rezervācijas komisijas nauda.

Lidojums ir nākamā rītā agri no rīta. Laukumā, kas tiek dēvēta par lidostu, jāierodas agri, jo lidojums ir 6.00 no rīta. Lidojumi kalnu reģionos pamatā notiek tikai agros rītos, kamēr diena nav iesilusi. Pauguriem iesilstot, veidojas turbulences, turklāt Kali Gandaki ielejā dienas otrajā pusē spēkā pieņemas negants vējš.

Ceļos agri, kravāju somas un dodos ārā miglas tītajās Pokharas ielās. Cauri rīta dūmakai spraucas uzlecošās saules gaisma. Ātri noķeru taksi, kas par 150 rūpijām ved uz lidostu. Esmu laikā. Lidostas mājā drūzmējas pulciņš ļaužu, pārsvarā tibetieši, kas dosies uz savu Mustang un Upper Mustang “Tibet like region”. Kali Gandaki pamatā apdzīvo tibetieši un tas Nepālā tiek dēvēts par “Tibetai līdzīgu novadu”.

Lidostas mājā sakrauti dažādi maisi, stiklauduma somas kādas Rīgā nopērkamas centrāltirgū, bretes ar olām, rīsi, milti, maize un citi labumi. Ap šiem krāvumiem pulciņš tibetiešu sarkanos galvas apsējos ar prātam neaptveramu jezgu pavada maisu svēršanu, drošības kontroli un noformēšanu bagāžai. Burziņā mierīgi noskatās līdz zobiem bruņoti armijas gvardi. Ir 2006. gads un Nepālā valda ļoti saspīlēta iekšpolitiskā situācija.

Kravas “drošības pārbaude” izpaužas kā birku “Security checked” uzlīmēšana uz saiņiem. Pienāk arī mana kārta un pēc kāda laika kopā ar sarkanlentoto un lidojumam “goodluckoto” tibetiešu bariņu izbirstam pie nelielā lidaparāta.
Pa šo laiku dūmakainais rīts kļuvis pasakains. Visa Pokhara ietinusies rozā, skatam atsedzot vienīgi svētā kalna Fish Tail jeb Machapuchare [mačapučare] pašu virsotni. Sajūta ir sirreāla. Mēģinu šo attēlu atrast savu bilžu krājumos, taču neizdodas – tas ir tik dziļi iespiedies manā atmiņā, ka bieži jaucu ar tā esamību manā albumā.

Lidojums uz Jomsom Nepālā

Nekas neliecina par to, ka kāds kautkur grasītos lidot, izņemot kāda nepāliešu vīra eļļainām rokām aktīva darbošanās uz lidaparāta spārna. Izrādās viss ir baigi normāli, kā jau Nepālā. Tiekam ielaisti mazā lidaparāta vēderā. Skats uz pilotu kabīni ir atvērts, priekšējie vējstikli – aizsaluši. Kabīnē ieraušas galvenais pilots un, gluži kā krievu apvidus automobilī UAZ, ieslēdz logtīrītājus. Pilota palīgs ārpusē no spaiņa raida pāris ūdens šaltis logā un tas kļūst caurredzams. Tiek iedarbināti dzinēji un lidojums var sākties.

Sēžu blakus masīvai tibetietei. Paceļamies. Salonā valda tibetiešu murdoņa: tiek skaitītas mantras, lai lidojums būtu veiksmīgs. Lidaparāts ielido ielejā. Saules gaisma tajā vēl neiespīd. Lidmašīnu krata, kļūst nedaudz baisi. Pēkšņi visi palecamies – lidaparāts iekrīt gaisa bedrē vismaz kādus 10 metrus, tobrīd blakus sēdošās tibetietes roka spēcīgi ieķeras manā kājā. Mantru skaitīšana salonā pastiprinās. Roka tiek atlaista tikai pēc piezemēšanās Jomsom.

Izkāpjam no lidaparāta. Turpat no ratiem katrs paņem savu somu un pa lidostas vārtiņiem dodas ārā uz galveno ciemata taku. Sajūtu kņudēšanu pieres daļā un kalnu gaisa eiforiskā smarža mijas ar vieglu nelabumu. Un tas ir tikai normāli – esmu strauji pacēlies no 1300 līdz 2760 metru augstuma atzīmei virs jūras līmeņa, turklāt tukšā dūšā.

Jomsom centrālā 'iela'. Skats uz dienvidiem.

Nelabums ātri pāriet pēc brokastīm Jomsom viesu mājā – Xanadu. Tikko biju spēris kāju Jomsom, pie manis pielīp 3 portera (nesēju) kandidāti. Lūdzu atļaut ieturēt maltīti un tad izlemt par to, kuram uzticēt somu. Taču viens, acīmredzot, nekaunīgākais kāpj augšā ēdamtelpā otrajā stāvā un ieslēdz “Repeat” savam sakāmajam tekstam. Atšuju un turpinu baudīt brokastis ar skatu uz 7061 metrus augsto Nilgiri virsotni Kali Gandaki ielejas pretējā pusē. Nilgiri žilbinoši sniegotā virsotne mani pavadīs visā trekinga laikā Kali Gandaki ielejā.

Vēlāk, pēc trešā Xanadu apmeklējuma, atzinu to par labāko ēstuvi ciematā.

Jebkura normāla cilvēka organisma darbībā novērojamas izmaiņas nokļūstot kalnos, protams, arī Nepālas Himalajos. Tas ir normāli un tā tam jābūt:

- plaušu hiperventilācija (straujāka, dziļāka elpošana)
- sekla, īsa ieelpa pie fiziskas slodzes
- izmaiņas elpošanā naktī (“aizmirstas” elpot, neapzināta elpas aizturēšana)
- bieža pamošanās naktī
- sekls miegs, grūta aizmigšana naktī
- bieža urinēšana, īpaši naktī (altitude diuresis)

Kalnos, samazinoties atmosfēras spiedienam, gaisā esošā skābekļa daudzums ir samazināts, salīdzinot ar gaisa sastāvu jūras līmenī. Piemēram 5500 metru augstumā (lielākā daļa kalnu pāreju, Kala Pathar virsotne, Everesta bāzes nometne un tml.), skābekļa saturs gaisā vairs ir tikai 50% no tā, ko esam pieraduši elpot jūras līmenī.

Cilvēka organismā notiek izmaiņas, kamēr asinis atsāk piegādāt pierasto skābekļa daudzumu orgāniem. Strauji palielinās sarkano asinsķermenīšu daudzums asinīs. Intensīvāka kļūst elpošana, lai nodrošinātu plaušas ar nepieciešamo skābekļa daudzumu.

Guļot naktī elpošana kļūst neparasta. Ir sajūta it kā būtu aizmirsies elpot. “Atcerēšanās brīžos” notiek pamošanās un tā tas atkārtojas ik pa brīdim. Aklimatizējoties, elpošana normalizējas.

Tāpat kalnos novērojama pastiprināta urīna izdalīšanās, īpaši naktīs. Ja nav novērojama pastiprināta urinēšana, iespējams, organisms nav pietiekami aklimatizējies vai ir dehidratizēts – netiek uzņemts pietiekami daudz šķidruma.

Procesu, kamēr organisms adaptējas mazākam skābekļa daudzumam gaisā, samazinātam atmosfēras spiedienam un sāk normāli funkcionēt kalnu apstākļos, sauc par aklimatizāciju.

Kas ir trekings?

Trekings ir vairāku dienu pārgājiens ar kājām un mugursomām neapdzīvotos vai mazapdzīvotos reģionos, parasti kalnainos apvidos. Trekingā var baudīt ainavu, dabu, kultūru un vietējo etnogrāfiju. Trekings nav saistīts ar klinšu kāpšanu vai alpīnismu un tam nav nepieciešams speciāls aprīkojums. Retos gadījumos speciālas alpīnisma prasmes un aprīkojums nepieciešams ļoti nedaudz atsevišķos maršruta posmos un gadalaikos.

Izšķir diva veida trekingus. Viens ir tā saucamais tea house trekking, kad trekeri nakšņo un ēd kalnu ciematu lodžās, kur tiek piedāvāts labs ēdiens un telpa vai istabiņas gulēšanai. Otra veida trekings ir ar teltīm, kur nakšņošana notiek teltīs, pārtika jāņem līdzi un jāsagatavo pašiem.

Īss trekings ir 3….7 dienas ilgs;
Vidēja ilguma trekings ilgst ap divām nedēļām;
Ilgs trekings ilgst ap mēnesi.

Nepāla – trekinga meka

Nepālā ir ap 30…40 dažādu kalnu trekinga pamatmaršrutu un neskaitāmas maršrutu variācijas. Daļa no tiem ģeogrāfijas un maršruta īpatnību dēļ, jāiet pilnībā. Daudziem var veikt atsevišķus posmus vai variēt maršrutus un veikt t.s. sidetrips jeb blakus maršrutus.

Populārākie trekinga maršruti Nepālā

Pieejot jautājumam pavisam vienkārši, Nepālā ir divi populārākie trekinga maršruti: treks apkārt Anapurnas masīvam (Annapurna circuit) un Everesta bāzes nometnes treks (Everest Base camp trek). Tātad divi virzieni, kur doties ielidojot Katmandu, – viens uz ziemeļaustrumos esošo Luklu (Lukla), kur sākas un beidzas 14 dienu ilgais Everesta bāzes nometnes trekinga maršruts, vai uz otru lielāko Nepālas pilsētu Pokharu (Pokhara), kur netālu sākas 3 nedēļu gājiens apkārt Anapurnas masīvam.