Izmaiņas cilvēka organisma darbībā kalnos
Jebkura normāla cilvēka organisma darbībā novērojamas izmaiņas nokļūstot kalnos, protams, arī Nepālas Himalajos. Tas ir normāli un tā tam jābūt:
- plaušu hiperventilācija (straujāka, dziļāka elpošana)
- sekla, īsa ieelpa pie fiziskas slodzes
- izmaiņas elpošanā naktī (“aizmirstas” elpot, neapzināta elpas aizturēšana)
- bieža pamošanās naktī
- sekls miegs, grūta aizmigšana naktī
- bieža urinēšana, īpaši naktī (altitude diuresis)
Kalnos, samazinoties atmosfēras spiedienam, gaisā esošā skābekļa daudzums ir samazināts, salīdzinot ar gaisa sastāvu jūras līmenī. Piemēram 5500 metru augstumā (lielākā daļa kalnu pāreju, Kala Pathar virsotne, Everesta bāzes nometne un tml.), skābekļa saturs gaisā vairs ir tikai 50% no tā, ko esam pieraduši elpot jūras līmenī.
Cilvēka organismā notiek izmaiņas, kamēr asinis atsāk piegādāt pierasto skābekļa daudzumu orgāniem. Strauji palielinās sarkano asinsķermenīšu daudzums asinīs. Intensīvāka kļūst elpošana, lai nodrošinātu plaušas ar nepieciešamo skābekļa daudzumu.
Guļot naktī elpošana kļūst neparasta. Ir sajūta it kā būtu aizmirsies elpot. “Atcerēšanās brīžos” notiek pamošanās un tā tas atkārtojas ik pa brīdim. Aklimatizējoties, elpošana normalizējas.
Tāpat kalnos novērojama pastiprināta urīna izdalīšanās, īpaši naktīs. Ja nav novērojama pastiprināta urinēšana, iespējams, organisms nav pietiekami aklimatizējies vai ir dehidratizēts – netiek uzņemts pietiekami daudz šķidruma.
Procesu, kamēr organisms adaptējas mazākam skābekļa daudzumam gaisā, samazinātam atmosfēras spiedienam un sāk normāli funkcionēt kalnu apstākļos, sauc par aklimatizāciju.
